Nebēdāties par to, kas nav, bet priecāties par to, kas ir un būs.
Ir jauki dzīvot un ļauties savas dzīves ritējumam. Un katram cilvēkam ir savs dzīves ritms, sava ikdiena, savs cikls. Savi ikdienas pienākumi, savi hobiji un aizraušanās. Vienam tas ir darbs, citam - skola, kādam - palasīt zemenes, kādam – slodzes, pārslodzes, treniņu piesātināta dzīve, kas šķiet aizraujoša, bet citam tas liekas kaut kas nesaprātīgs.
Ja pastāvīgi esi tādā notikumu virpulī – treniņi, sacensības, bāze, skola, mājas, ceļs uz un no visām pieminētajām vietām, kas, faktiski, ir nepārtraukta kustība, stingri pēc saplānota laika grafika - pat visaizraujošākā un saspringtākā dzīve vienā brīdī kļūst par tādu kā rutīnu, kur citu “nenormālais” jau vairākus gadus ir kļuvis par manu “parasto”.
Tā var trenēties un augt, pat nemanot, ka ir pagājuši jau vairāk kā seši gadi, kopš nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Lai visa dzīve napaskrien nemanot, lai saprastu, kur biju, kur esmu un kurp dodos, ir ieteicams nedaudz atkrist krēslā un paraudzīties uz sev apkārt esošo, lai saprastu, kas ir mainījies – no mazākajām detaļām un sīkumiem līdz lietām, kas šajā brīdī jau šķiet pašsaprotamas un ierastas, lai gan – tā ir bijis ne vienmēr.
Kad 2018. gadā sāku airēt, mūsu airēšanas bāze nebija gluži tas, ko citi iedomātos ar vārdiem „airēšanas bāze“. Pēc skata tā vairāk atgādināja lielu šķūni, kas vairs nebija tajos labākajos gados, toties, mūsu uztverē, tas bija ļoti glīts. Zaļā, saplaisājusī sienu apšuvuma dēļu krāsa, kas pat šodien atrodama dažās mūsu laivās un drēbēs, iespējams, ir viena no spilgtākajām lietām, kas iespiedusies manā atmiņā. Tā ideali harmonēja ar apkārt esošo floru un faunu, kas izpletās teju visur - asfalta plaisās, notekcauruļu savienojumos, pat mūsu (puišu) ģērbtuvē zem palodzes. Mēs smējāmies, ka tur iekšsienas ir gatavotas no kartona (patiesībā, tās bija no plāna finiera, kādu kādreiz izmantoja lidmašīnās).
Ne visi logi bija atverami, kas padarīja telpas vēdināšanu komplicētu, bet, iespējams, ka daļu no logiem vienkārši nebija paredzēts atvērt, jo tas varētu bīstami ietekmēt šīs episkās būves nesošās konstrukcijas. Galvenais bāzes elements – ēlings (vieta, kur glabā laivas) un tā durvis ir katras dienas neiztrūsktošs sākums un noslēgums, jo ierodoties tās bija jāataisa, bet dodoties prom - jāaiztaisa. Ticiet vai nē, bet ēlinga ieejas lielās koka durvis turēja ciet (pārlikts šķērsām pār durvīm) liels baļķveida koks, kas savienoja katra ēlinga abas durvis. Nezinu kāpēc, bet es to allaž saistīju ar viduslaiku nocietinājumu, jo ēlinga iekšienē mums glabājās visīstākie dārgumi – mūsu laivas, airi un teju viss, kas varētu noderēt saistībā ar airēšanu.
Mūsu bāzē bija viens ūdens krāns, kur papildināt ūdens pudeles, bet dušas vai nesausās tualetes (laikam, jālieto apzīmējums WC) bija kā kaut kas no citas pasaules, jo tādu bāzē, gluži vienkārši, nebija. Vispār. Peldēšana upē pēc treniņa bija ierasta prakse (un vienīgā iespēja nosacīti noskalot sviedrus).
Šis, varbūt, neizklausās pēc vismīļākā vai sirsnīgākā apraksta, bet es varu droši galvot, ka katru vārdu rakstu ar lielu pateicību un sirsnību gan pret airēšanas bāzi, gan apkārtējo teritoriju, jo viss, kas mums bija, bija īsts, patiess un mīļš. Šādos apstākļos visi, kas trenējušies kaut nedaudz ilgāk kā pāris mēnešus, iemācās iemīlēt vienkāršās lietas. Ēna, ko deva lielā egle, patīkamais vēsums ēlinga galā, neizskaidrojamā, bet mājīgā smarža, kas bija sajūtama tikai un vienīgi atslēdzot durvis uz treneres kabinetu, pat riteņu novietnes, kas, protams, savulaik bija redzējušas arī labākas dienas.
Tagad mums ir jauna airēšanas bāze, kur nespēju uzskaitīt visu, kas ir labāks vai lielāks, vai citādāks, kā tas bija kādreiz. Zinu tikai to, ka tie, kas sāk airēt tagad, trenējas apstākļos, kas vecajiem airētājiem pat sapņos nerādījās, turklāt, es šajā ūdens sezonā vien varu uzskaitīt vismaz desmit treniņus, kas kādreiz vienkārši nebūtu varējuši notikt, jo mums nebija ne resursu, ne telpu, kur tos realizēt, kad laikapstākļi negaidīti pavēršas pret mums. Jaunajā bāzē iespējas ir teju neierobežotas, un tieši šī sajūta rodas, kad, gandrīz kā kādreiz, no rīta atveru ģērbtuves durvis un sagatavojos vēl vienai produktīvai dienai, nebēdājoties un nesūkstoties par to, kā nav, bet izbaudot un priecājoties par to, kas ir un sapņojot par to, kas būs.
Jelgava, 2025. gada 28. maijs
Patriks Strazds