Jaunas komandas debija. SALDUVES regate. 14.06.2025.
Šīs sezonas pirmās sacensības – SALDUVES regate, kas 2025. gada 14. jūnijā notika Šauļos, Lietuvā, bija unikālas ar to, ka nevienā no braucieniem laivā nebiju viens pats, kas bija ļoti netipiski, ņemot vērā, ka jau kādu laiciņu primāri trenējos teju tikai vieniniekā. Sacensībās piedalījāmies gan divniekā, gan četriniekā, bet sacensību galvenais uzdevums bija izbraukt pārairu četriniekā, kurā sēžu es, Valters Sējāns, Emīls Niks Donovs un mūsu jaunais pārinieks no Jūrmalas – Krists Tomass Krūmiņš. Izmantojot iespēju, ar Kirstu Tomasu Krūmiņu startējām arī pārairu divniekā.
Saskaņā ar sacensību dienas kārtību, vispirms mērojām spēkus priekšbraucienā 2x (pārairu divnieks), kur pārliecinoši visu distanci turējāmies pirmajā pozīcijā, lai nodrošinātu sev vietu A finālā. Par spīti maldīgajam skatam no krasta (ūdens šķita visai rāms), distancē bija ļoti spēcīgs pretvējš, kas radīja vairākus ļoti nopietnus izaicinājumus. Par laimi to nevarēja izjust 4x (pārairu četrinieks) braucienā, kuram sākām gatavoties jau 20 minūtes pēc nonākšanas krastā no pirmās distances, jo uz lielu laivu (un četrinieks ir ievērojami lielāks, nekā divnieks) viļņi un vējš neatstāj tādu iespaidu. 4x priekšbrauciena distancē arī bijām pārliecinoši 1., kas mums nodrošināja vietu A finālā.
Pēc šiem pirmajiem priekšbraucieniem nevaru teikt, ka biju izlietojis visus 100% jaudas, jo bija jātaupa spēki arī diviem fināliem, bet tāpat, gaidot fināla braucienus, notiesāju brāļa atnestos banānus un atļāvos uz 30 minūtēm nosnausties (kas bija tieši tas, ko vajadzēja, lai nedaudz atjaunotos).
Ap 15:30 sākām gatavoties finālbraucienam 2x. Tas tik bija piedzīvojums! Es ar K. T. Krūmiņu nebiju sēdējis 2x vēl necik daudz reizes (precīzi 5) tāpēc iesildoties mūsu izmēģinājuma starti nebija pārāk daudzsološi, spēcīgais vējš nepalīdzēja - radīja apstākļus nevis, lai airētu, bet apstākļus, lai mēs cīnītos ar/par katru smēlienu.
Atskanot fināla starta signālam ar jauno pārinieku mums izdevās veikt vislabāko startu mūsu 2x karjeras laikā, startā pat izvirzījāmies vadībā. Šo pozīciju turējām līdz pat 1000m, kur arī sākās īstā cīņa. Šī ir tā vieta distancē, kur var dzirdēt viskvēlākos atbalstītājus no krasta, pie tiem ik reiz ir mana mamma, brālis un māsa, un, protams, treneres un sportisti, kas gaida savus braucienus. Tiesa gan, treneres vairāk atgādina par tehniskajām niansēm, bet tas netraucē gūt spēku un enerģiju no neizmērojamā un nebeidzamā līdzjutēju atbalsta. Mēs ar Kristu distancē finišējām 4. Nevis tāpēc, ka samazinājām ātrumu, bet tāpēc, ka konkurenti to maksimāli kāpināja beidzamajos 500m. Tā bija cīņa līdz pat pašām beigām!
Atgriežoties krastā nepagāja pārāk ilgs laiks, līdz jau atkal devāmies uz startu kā viena komanda ar puišiem, kas nupat vēl bija mūsu pretinieki. Tā ir viena no burvīgākajām šī sporta veida īpatnībām - pret visiem jāizturas cieņu, jo nevar zināt, kas var kļūt par pārinieku vēlāk nākotnē.
4x fināls nebūt nebija viegls, jo, kā mēs izgājām no starta ar nelielu pārsvaru 1. vietā, tā mēs finišējām. Pat pie 1000 m, kur mūs sagaidīja skaļās ovācijas un atbalsts, lietuvieši, kas bija, mūsu konkurenti, negribēja padoties un tādējādi spieda mūs visu laiku palielināt ātrumu. Mūsu pārsvaru pār konkurentiem nodrošināja lieliskā komanda un katra absolūti godīgais darbs uz rezultātu - strādājām pilnīgi kā viens vesels un nevienā brīdī nepielaidām pretiniekus pārāk tuvu. Izcīnījām 1. vietu!
Vislielākais pārsteigums mūs sagaidīja apbalvošanas ceremonijā, jo tur saņēmām arī apbalvojumu par 3. vietu 2x. Tas bija patiesi liels pārsteigums, kā izrādījās viena no komandām, kas mūs apdzina pirms finiša, uz fināla braucienu bija mainījusi dalībniekus laivā, līdz ar to viņu rezultāts tika uzskatīts ārpus konkurences, jo sacensību nolikums (un tā tas ir visās sacensībās, ne tikai šajās) neļauj mainīt pieteikto komandu sastāvu sacensību laikā.
Šīs sacensības bija visīstākais vienas dienas pasākums, jo es cēlos 6:40, bet gāju gulēt drīz vien pēc atgriešanās ap 22:00.
Es patiesi novērtēju savu komandas biedru pilnīgo atdevi, skatītāju atbalstu un nevaru sagaidīt jau nākamās sacensības! Sākam gatavoties Pasaules čempionāta atlases braucieniem.
Patriks Strazds, Jelgava, 14.06.2025.
Nebēdāties par to, kas nav, bet priecāties par to, kas ir un būs.
Ir jauki dzīvot un ļauties savas dzīves ritējumam. Un katram cilvēkam ir savs dzīves ritms, sava ikdiena, savs cikls. Savi ikdienas pienākumi, savi hobiji un aizraušanās. Vienam tas ir darbs, citam - skola, kādam - palasīt zemenes, kādam – slodzes, pārslodzes, treniņu piesātināta dzīve, kas šķiet aizraujoša, bet citam tas liekas kaut kas nesaprātīgs.
Ja pastāvīgi esi tādā notikumu virpulī – treniņi, sacensības, bāze, skola, mājas, ceļs uz un no visām pieminētajām vietām, kas, faktiski, ir nepārtraukta kustība, stingri pēc saplānota laika grafika - pat visaizraujošākā un saspringtākā dzīve vienā brīdī kļūst par tādu kā rutīnu, kur citu “nenormālais” jau vairākus gadus ir kļuvis par manu “parasto”.
Tā var trenēties un augt, pat nemanot, ka ir pagājuši jau vairāk kā seši gadi, kopš nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Lai visa dzīve napaskrien nemanot, lai saprastu, kur biju, kur esmu un kurp dodos, ir ieteicams nedaudz atkrist krēslā un paraudzīties uz sev apkārt esošo, lai saprastu, kas ir mainījies – no mazākajām detaļām un sīkumiem līdz lietām, kas šajā brīdī jau šķiet pašsaprotamas un ierastas, lai gan – tā ir bijis ne vienmēr.
Kad 2018. gadā sāku airēt, mūsu airēšanas bāze nebija gluži tas, ko citi iedomātos ar vārdiem „airēšanas bāze“. Pēc skata tā vairāk atgādināja lielu šķūni, kas vairs nebija tajos labākajos gados, toties, mūsu uztverē, tas bija ļoti glīts. Zaļā, saplaisājusī sienu apšuvuma dēļu krāsa, kas pat šodien atrodama dažās mūsu laivās un drēbēs, iespējams, ir viena no spilgtākajām lietām, kas iespiedusies manā atmiņā. Tā ideali harmonēja ar apkārt esošo floru un faunu, kas izpletās teju visur - asfalta plaisās, notekcauruļu savienojumos, pat mūsu (puišu) ģērbtuvē zem palodzes. Mēs smējāmies, ka tur iekšsienas ir gatavotas no kartona (patiesībā, tās bija no plāna finiera, kādu kādreiz izmantoja lidmašīnās).
Ne visi logi bija atverami, kas padarīja telpas vēdināšanu komplicētu, bet, iespējams, ka daļu no logiem vienkārši nebija paredzēts atvērt, jo tas varētu bīstami ietekmēt šīs episkās būves nesošās konstrukcijas. Galvenais bāzes elements – ēlings (vieta, kur glabā laivas) un tā durvis ir katras dienas neiztrūsktošs sākums un noslēgums, jo ierodoties tās bija jāataisa, bet dodoties prom - jāaiztaisa. Ticiet vai nē, bet ēlinga ieejas lielās koka durvis turēja ciet (pārlikts šķērsām pār durvīm) liels baļķveida koks, kas savienoja katra ēlinga abas durvis. Nezinu kāpēc, bet es to allaž saistīju ar viduslaiku nocietinājumu, jo ēlinga iekšienē mums glabājās visīstākie dārgumi – mūsu laivas, airi un teju viss, kas varētu noderēt saistībā ar airēšanu.
Mūsu bāzē bija viens ūdens krāns, kur papildināt ūdens pudeles, bet dušas vai nesausās tualetes (laikam, jālieto apzīmējums WC) bija kā kaut kas no citas pasaules, jo tādu bāzē, gluži vienkārši, nebija. Vispār. Peldēšana upē pēc treniņa bija ierasta prakse (un vienīgā iespēja nosacīti noskalot sviedrus).
Šis, varbūt, neizklausās pēc vismīļākā vai sirsnīgākā apraksta, bet es varu droši galvot, ka katru vārdu rakstu ar lielu pateicību un sirsnību gan pret airēšanas bāzi, gan apkārtējo teritoriju, jo viss, kas mums bija, bija īsts, patiess un mīļš. Šādos apstākļos visi, kas trenējušies kaut nedaudz ilgāk kā pāris mēnešus, iemācās iemīlēt vienkāršās lietas. Ēna, ko deva lielā egle, patīkamais vēsums ēlinga galā, neizskaidrojamā, bet mājīgā smarža, kas bija sajūtama tikai un vienīgi atslēdzot durvis uz treneres kabinetu, pat riteņu novietnes, kas, protams, savulaik bija redzējušas arī labākas dienas.
Tagad mums ir jauna airēšanas bāze, kur nespēju uzskaitīt visu, kas ir labāks vai lielāks, vai citādāks, kā tas bija kādreiz. Zinu tikai to, ka tie, kas sāk airēt tagad, trenējas apstākļos, kas vecajiem airētājiem pat sapņos nerādījās, turklāt, es šajā ūdens sezonā vien varu uzskaitīt vismaz desmit treniņus, kas kādreiz vienkārši nebūtu varējuši notikt, jo mums nebija ne resursu, ne telpu, kur tos realizēt, kad laikapstākļi negaidīti pavēršas pret mums. Jaunajā bāzē iespējas ir teju neierobežotas, un tieši šī sajūta rodas, kad, gandrīz kā kādreiz, no rīta atveru ģērbtuves durvis un sagatavojos vēl vienai produktīvai dienai, nebēdājoties un nesūkstoties par to, kā nav, bet izbaudot un priecājoties par to, kas ir un sapņojot par to, kas būs.
Jelgava, 2025. gada 28. maijs
Patriks Strazds
Mana sportiskā nedēļas nogale. 17.05.-18.05.2025.
LAF (Latvijas airēšanas federācija) balvas izcīņa. Šīs sacensības Priedainē, Lielupē bija īpašas ar to, ka, iespējams, no visām sacensībām, kurās esmu piedalījies, šo sacensību laikā bija visizaicinošākie laika pstākļi, kādi jebkad redzēti.
Sacensību formāts bija pavisam vienkāršs. Es piedalījos M1x OPEN (vīriešu vieninieku atklātajā) grupā, kur iesākumā katrs dalībnieks mēro 2000m distanci ar atsevišķu startu. Pēc šīs distances rezultātiem labākie seši būs ieguvuši tiesības cīnīties finālā par vietu uz pjedestāla (viens pret otru).
Mans priekšbrauciens bija pielīdzināms amerikāņu kalniņiem, jo distances laikā bija ļoti spēcīgs pretvējš, kas pats par sevi nav milzīga problēma, bet tas bija pietiekami nopietns, lai radītu viļņus. LIELUS viļņus. Mana laiva ir ļoti aerodismiska, kas normālos laikapstākļos ir ļoti labi, bet problēmas rodas ar lieliem viļņiem, jo mana laiva brauc nevis tiem pāri, bet, lielākoties, cauri. Laikam nav jāstāsta, kas notiek, ja laiva izbtauc cauri vilnim.
Šī paša iemesla dēļ arī iesildīties distancei bija izaicinoši, jo izmēģinājuma starti rezultējās ar to, ka teju viss biju cauri slapjš (labi, ka līdzi ir trīs drēbju kārtas).
Kopumā, priekšbrauciens nebija slikts, jo par spīti apstākļiem, mans rezultāts bija pārliecinoši ātrāks par tuvāko konkurentu.
Finālā es pārliecinoši izgāju no starta, kas ļāva iegūt pārsvaru jau distances pirmajā pusē.
Būtiski atzīmēt, ka vējš, brāzmas un viļņi upē nu jau bija kļuvuši vēl spēcīgāki.
Šajā distancē nebija standarta situācija, kur domāt par tehniku un pienācīgu spēka izmantošanu, šeit bija tikai viens vienīgs mērķis – tikt līdz finišam. Viļņu dēļ manas plaukstas bija slapjas un airus noturēt bija ļoti grūti, turklāt, katrā smēlienā tos bija jāpaspēj ielikt ūdenī pirms vējš “izrāvis” no rokām.
Beidzamajos 750m visam pievienojās sānu viļņi no upē braucošajiem kuteriem. Arī tiem es tiku cauri visai veiksmīgi, bet beidzamajos 500m es pazaudēju savu kreiso airi. (es ar roku to vēl turēju, bet tas bija ierauts vilnī ļoti neērtā pozīcijā).
Šis misēklis man lika apstāties pilnībā, tāpēc pēc tam ar milzu piepūli centos atgūt (likās) neglābjami zaudēto ātrumu.
Tad tas pats notika arī ar labo airi.
Mazāk kā sekundes laikā es saņēmos un bez lieka stresa mēroju ceļu līdz finišam, kurā nonācu pirmais. Labi, ka biju izcīnījis pārsvaru jau distances sākumā, kas maniem misēkļiem neļāva ietekmēt gala rezultātu.
Svētdiena, 18.05.2025., Rīga
Šodien es piedalījos Rīgas Rimi maratona 6km disciplīnā.
Es skrēju kā savas augstskolas (Latvijas Univesitāte) pārstāvis kopā ar draugiem un kursa biedriem.
Vismaz sākumā.
Vēlējos vienkārši labi pavadīt laiku ar draugiem - skriet nesteidzīgi un atbalstīt citus, jo vakar veiksmīgi jau startēju airēšanas sacensībās. Mēs pat kopīgi sākām skriet ar “lēnākajām kompānijām”. Izrādās šādās skriešanas sacensības ir iespēja nostāties startā pēc tā, kā pats skrējējs prognozē noskriet – ātrākie priekšā, lai nav jābremzējas aiz lēnākiem skrējējiem.
Tieši pirmos 300m es skrēju mierīgi ar pārējiem, bet kaut kas manā būtībā ir pret sacensībām bez cenšanās. Tā nu es pat neapzinoties sāku skriet ātrāk, apdzinu vienu, tad divus skrējējus. Skrēju vēl ātrāk un pat nemanot ievilku sevi sacensību azartā.
Jau drīz es attapos pie 4km, un biju ļoti apmierināts ar apkārtējo situāciju.
Jo ilgāk skrēju, jo ātrāk bija jāskrien, lai kādu apdzītu. Tieši šī faktora dēļ mana distance pagāja pat nemanot. Pat beidzamie 500m bija fantastiski, jo malās stāvošie pūļi atbalstīja pilnīgi visus. Es pat vienā brīdī biju nesaprašanā, kāpēc visi sauc manu vārdu, lai skrienu ātrāk.
Tikai pēc finiša un savas medaļas saņemšanas es apjēdzu, ka man uz vēdera ir A4 lapa ar manu starta numuru un lielu uzrakstu “Patriks”.
Šī bija unikāla pieredze, jo nekad vēl nebiju skrējis šāda mēroga skriešanas sacensībās. Man ļoti patika atbalsts, enerģija un atmosfēra visapkārt - ikviens saņem cieņu tikai par to, ka ir gatavs iziet no komforta zonas. Es pavisam noteikti vēlēšos šo atkārtot!
Patriks Strazds, Jelgava
LR Čempionāts garajā distancē, Jūrmala, 01.05.2025.
2025. gada aktīvā ūdens sacensību sezona ir iesākusies 1. maijā ar LR čempionātu garajā distancē, kas norisinājās Jūrmalā. Šādās sacensībās katram dalībniekam dod atsevišķu startu ik pēc minūtes. Tas nozīmē, ka sportists distancē ir viens ar +/- 2 minūšu intervālu- aptuveni, 1 minūti pēc iepriekšējā atlēta un, aptuveni, 1 minūti pirms nākošā.
Distance teorētiski ir 5km. Kāpēc teorētiski? Tas atkarīgs no tā, cik taisni vai šķībi izdevies izņemt līkumus, jo, loģiski - airējot pa taisnāku trajektoriju, ceļa garums ir īsāks, attiecīgi, rezultāts ātrāks.
Šogad sacensību maršruts iekļāva arī izbraukšanu cauri diviem tiltiem. Manā sporta veidā airēšana norit atmuguriski, tāpēc dodu priekšroku sacensībām ar celiņiem, jo tad nav jāuztraucas, vai neuzskriešu dalībniekiem, ko grasos apdzīt vai kādiem tiltu balstiem. Kopumā man distanci izdevās pievarēt gan tehniski, gan stratēģiski labi, bet kļūdījos ar spēku sadalīšanu, jo distances sākumu iesāku pa lēnu.
Šajā distancē visgrūtākais ir tas, ka pretinieki nav redzami un citu rezultātus var uzzināt tikai pēc sacensību noslēguma, līdz ar to, blakus konkurences faktors, kas palīdzētu uzlabot rezultātu par pāris sekundēm, automātiski pazūd.
Man ļoti patika, kā sacensību tiesneši veica savu darbu pie tiltiem, lai palīdzētu izkoriģēt kā sacensību dalībnieki izbrauc cauri tiltiem.
Esmu apmierināts, jo šogad man izdevās atkal pārspēt pašam sevi, bet es apzinos, ka varu vēl labāk, un šī 5 km distance sniedza pieredzi nākamajām reizēm.
Pēc sacensībām sekoja apbalvošanas ceremonija, kur saņēmu ne tikai 3. vietas medaļu par šo čempionātu,
bet arī 3. vietas medaļu no Virtuālā iekštelpu pasaules čempionāta, kas norisinājās 2025. gada 22. - 23. februārī (to sūtīja pa pastu).
Patriks Strazds, 2025. gada 5. maijs
Atskats uz 2025. gada airēšanas nometni. Cenlle, Spānija.
28.02.25.
Šī diena iezīmējas ar braucienu uz lidostu. Mūsu čemodāni brauca kopā ar laivām, airiem un visu noderīgo ar mašīnu, bet mēs lidojām. Lai pēc "sausajiem" treniņiem ziemas garumā, beidzot, tiktu atpakaļ uz ūdens! Dienvidu zemēs tas ir izdarāms, tomēr, ievērojami agrāk, nekā Latvijā.
Bez īpašas steigas vispirms aizlidojām līdz Lielbritānijai- ļoti veiksmīgā kārtā - bez liekām formalitātēm (pēc mēneša ceļošanai caur Angliju nepieciešama elektroniskā ceļošanas atļauja).
Pēc pāris stundu viesošanās Anglijā un vēl pāris stundu lidojuma, nolaidāmies Santjago, bet pēc tam sekoja tikai 100 km brauciens līdz nometnes vietai – ieradāmies vēlu. Bet tas netraucēja labi izgulēties.
01.03.25.
Šī ir svarīga diena, jo no piekabes noņemam laivas, kuras uzreiz arī saskrūvējam un aiznesam uz blakus upes laivu plauktiem. Šie kļūs par mūsu sabiedrotajiem uz visu atlikušo nometnes laiku.
Ieraksts no mana treniņu žurnāla par šīs sezonas pirmo ūdens treniņu: „Šis bija lielisks treniņš. Varu pārliecinoši galvot, ka ar katru nometni pirmais treniņš ir drošāks un labāks, salīdzinot ar iepriekšējā gada nometnes pirmo dienu.“
Šajā pašā dienā jau sāk rasties tulznas, jo ziemas sezonas (sauso treniņu) laikā rokas ir „aizmirsušas“, kā tas ir – airēt.
02.03.-03.03.25.
Šajās dienās mēs turpinām režīmu ar 2 airēšanas treniņiem dienā, kas neizklausās pārlieku sarežģīti, bet jau nometnes sākumā parādās nogurums, kas pa dienām teju vai sāk krāties.
04.03.-07.03.25.
Ir pienācis laiks pirmajam nometnes svaru zāles treniņam – airēšana ir nevienkāršs sporta veids, tāpēc arī svaru zāle ir daļa no ikdienas.
Pēdīgi ir jāpievēršas arī mācībām. Lai gan lielākā daļa darbu tiks uzrakstīta bez papildus gatavošanās, ir grūti atsākt augstskolas režīmu, kad ilgs laiks pavadīts nometnē. Jāmācās, lai nezustu inerce.
08.03.25.
Viena lieta ir - smagi strādāt, bet otra - pienācīgi atjaunoties. Pirts un termālie baseini kalpo kā ļoti lietderīgs palīgs, kad treniņu tonusu neizdodas likvidēt (pat ar pēc treniņu staipīšanos vai muskuļu masāžas pistoles izmantošanu).
09.03.-10.03.
Kad esam saraduši ar slodzi un apkārtnes apstākļiem, varam palielināt treniņu slodzi. No šīs dienas esam gatavi sākt trīs treniņus dienā un pirmo dienas airēšanu pieveicam vēl pirms brokastīm (tās ir 8:30). Trenējoties šādā režīmā, ir vairāki savstarpēji „+“ un „-“, iemēram, kad izdodas aprast ar treniņu grafiku, nav pat īpaši sarežģīti sevi piespiest no rīta piecelties, jo treniņš ir kļuvis par neatņemamu dienas sākumu, turpretī ar šādu grafiku diena ir tādā kā „izraustīta“, jo treniņus no citiem treniņiem un ēdienreizēm šķir tikai pāris stundu intervāli, kas neatstāj daudz laika aktivitātēm, kas ir nesaistītas ar airēšanu vai sportu (mācīties, lasīt, pētīt apkārtni).
11.03- 12.03
Šī jau ir mana 4. Dzimšanas diena pēc kārtas, ko svinu ārzemēs. Tas nebūt nav slikti, jo tās allaž ir bijušas siltās zemes – Spānija, Francija vai Horvātija. Reti kurš tik regulāri savu dzimšanas dienu svin tā.
Ir arī patīkami, kad nu jau sagurušo nometnes noskaņu uzlabo airēšanas kolektīvs, kas apsveic ar dziesmu – pamodinot. Bezgala jauks ir arī ikviens apsveikums, kas mēro laika zonu atšķirības, lai apsveiktu mani. Mani ļoti apmierina šāds dzīves veids, bet dažkārt rodas vēlme par visparastāko pārsteiguma ballīti. Tā gan ir vairāk filozofiska vēlme. Kāpēc filozofiska? Mani būtu ļoti grūti ievilināt ballītē, kas paredzēta man, jo uz citu ballītēm neierodos, jo tajā brīdī, lielākoties, esmu sacensībās vai treniņos, tāpēc, visticamāk, arī savu ballīti neapmeklētu ar līksmu: „Es negribu izlaist savu ik nedēļas augstās intensitātes kardio treniņu!"
13.03. - 15.03.
Treniņš, treniņš, treniņš…
Dažas nometnes dienas paiet ļoti ātri – citas šķiet kā mūžība, bet visa nometne ir vesels piedzīvojums. No mana skatu punkta - esmu piedzīvojis divas nedēļas ar aktīvu trenēšanos, kas mijas ar augstāko produktivitāti, bet daži, kas ieslīguši rutīnā, pat nav pamanījuši manu prombūtni.
16.03.
Šī ir mūsu nometnes pirmā, pilnīgi brīvā diena. Esam nopelnījuši atpūtu, tāpēc izlēmām savu brīvdienu veltīt nelielam izbraucienam ar riteņiem.
Mēs aizbraucām uz blakus pilsētu, un mūsu ceļojums izvērtās par 38km braucienu kalnu reljefā. Ir ļoti patīkami gar šosejas malu laisties lejā no kalna, bet ir jāatceras, ka katrs turpceļa kalns lejup būs kalns augšup atpakaļceļā. Pēc riteņbraukšanas atkal devāmies nelielā atjaunošanās procedūrā, bet pēc tam atlikušo vakaru jāvelta mācībām.
17.03. - 21.03.
Airējot kalnu ielejā, laikapstākļi mainās pa minūtēm. Dažreiz vējš treniņa laikā maina virzienu pa 180 grādiem. Vienā treniņā tas bija ļoti izteikti - kad turpceļā bija teju bezvējš, bet atpakaļceļā cīnījos ar tādu pretvēju, kad nebija pilnīgas pārliecības, ka tikšu vispār krastā.
Tādā reizē ir jādomā nevis par visu draudīgo situāciju kopumā, bet gan tikai par vienu un tikai par katru konkrētu smēlienu. Tad nākošo, un pēc tam nākošo. Tikai viens smēliens. Vēl viens. Vēl.... Un tā, gluži nemanot, pat visbaisāko vēju “plosīti” treniņi beidzas. Laimīgā kārtā esmu ticis līdz krastam. Liekot laivu uz laivu plaukta un sākārtojot airus, jau vairs nedomāju par to, kā tikko cīnījos ar dabas pārspēku. Tas ir pagājis, lappuse aizšķirta, es ņemu dvieli un eju uz dušu.
Saprotamu iemeslu dēļ, šādu brīžu fotofiksācija izpaliek, jo, ticiet man - selfiju taisīt vai peizāžu ķert - tas ir pēdējais, kas ienāk galvā.
22.03.
Tuvojoties nometnes noslēgumam, ir iespēja izairēt vēl vienā treniņā. Savādi domāt, ka šis ir šī gada beidzamais airēšanas treniņš Spānijā, bet tas netraucē arī pienācīgi veikt treniņu, jo treniņa laikā ir tikai upe, laiva un es.
Pēc treniņa mēs visai žiperīgi noskrūvējām laivas un airus tālajam ceļam, jo tuvojās lietus, bet mēs paspējām visu tieši laikā. Pirms vakariņām palutinājām sevi ar pirti un termālajiem baseiniem – neliela atpūta nometnes izskaņā!
23.03.
Viena lieta ir smagi un labi strādāt nometnē, bet pavisam cita lieta ir to darīt Latvijas ūdeņos. Šajā dienā atgriežamies Latvijā. 7:00 ar autobusu uz lidostu, lai pēc pāris stundām nosēstos Lielbritānijā, bet vēl pēc pāris stundu lidojuma – Latvijā. Tā ir vienmēr. Es varu apceļot pasauli, ēst visgaršīgākos ēdienus un redzēt pašus skaistākos kalnus, bet nekas nelīdzinās valodai, ko varu saprast bez piepūles vai gaisam, kas tikai šeit ir tāds kā mājās. Tieši šeit es esmu gaidīts.
Cenlle, Spānija, 2025. gada 28. februāris - 23. marts.
Patriks Strazds
Airēšana nav tikai sports
2025. gada 29. janvāris, Jelgava
Airēšana nav tikai kanoe un airēšana nav tikai smaiļošana. Airēšana nav arī tikai akadēmiskā airēšana, kas bieži tiek saukta viekārši par airēšanu. Airēšana nav tikai roku treniņš un airēšana nav sports tikai ārvalstīs. Ļoti daudz “nav”, un, loģiski, ka tādā gadījumā rodas jautājums - kas tad īsti ir airēšana? Tas ir vienkāršs, viegls jautājums, uz kuru var sniegt daudz un sarežģītas atbildes, jo vienkārši paskaidrot to, man šķiet, nav iespējams, bet es mēģināšu.
Airēšana mēdz būt sāpes un ciešanas. Kad no paredzētajām trīs airēšanas nometnes nedēļām pagājušas tikai piecas dienas, tulznas kļuvušas neizbēgamas un muskuļu tonuss, par spīti atjaunošanās procedūrām, tikai krājas un krājas, sāk palikt bail. Patiesi bail - tā nav tikai retorika un tēlaini apgalvojumi.
Tajā brīdī sevi varu mierināt, ka tas ir tikai īslaicīgs diskomforts, mierināt sevi ar domu, ka vairums šeit jau būtu padevušies, bet manu mērķu ceļā šīs ir tikai mazs šķērslis, kas jāpārvar. Tikai airētāji pazīst un zina šīs sajūtas, un nevar aprakstīt to, kas notiek pēc trīspadsmitās dienas rīta treniņa. Šķiet, ka visprecīzāk šīs sajūtas varētu aprakstīt šādi: gulta kļuvusi par milzīgu magnētu, bet es par magnētiski vispievelkamāko metāla gabalu. Viena lieta ir fiziskais nogurums, bet pavisam cita padarīšana ir tas, kas notiek galvā. Šis ir tas brīdis, kad domas par, iespējams, galīgi nepareizas karjeras izvēli sāk maisīties pa galvu un neliek mieru. Atgriežas atkal un atkal. Pēc laika atkal. Šādā brīdī līdz sāpēm saprotu, ka absolūti lielākā daļa cilvēku būtu jau sabrukusi, bet mēs nē. Vēl nē. Nē!
Cenšos saprast un atkārtoti (savas sportista karjeras laikā, vismaz, 120 reizi) atcerēties un atgādināt sev, kāpēc es visu to daru. Ir jāpacieš tagad, lai pēcāk sezona vainagotos ar uzvarām un jauniem rekordiem. Nav vieglu ceļu, jo vieglākais ceļš reti aizved līdz ekselencei. Tieši tā - es to varu! Šādi es sevi motivēju, “gatavoju galvā” pirms katra treniņa visā atlikušajā nometnes laikā. Nometne noslēdzas un es esmu laimīgs, nevis tāpēc, ka tas ir beidzies un ir laiks sākt sacensties sacensībās - nē.
Es esmu laimīgs, ka es kārtējo reizi uzvarēju sevi. Es izturēju. Izturēju un izdarīju to, ko vājuma brīdī uzskatīju par neiespējamu. Es nepadevos. Es turpinu. Tagad jau atkal nevaru sagaidīt nākamā gada nometni.
Airēšana ir māksla. Mans uzdevums nav trenēties divas līdz trīs reizes dienā, lai bezmērķīgi, stundām ilgi vilktu sevi ar spēku cauri ūdenim. Mans uzdevums, neatkarīgi no laikapstākļiem vai treniņu skaita, katrā smēlienā airēt tā, it kā es šo sporta veidu izgudrotu no jauna.
Mans darbs nav tikai sēdēt laivā – man ir jākļūst kā vienam veselam ar laivu, airiem un soliņu. Nedalāma vienība, kas viegli un graciozi slīd pa ūdens virsmu. Tieši tā tam arī ir jāizskatās – viegli un eleganti, neatkarīgi no ātruma. Es esmu kā mākslinieks, kas savu darbu vienmēr vēlēsies pielabot, jo atskatoties uz pagātnes tehniku, progress allaž ir manāms, bet sajūta, ka tas varētu būt vēl labāk, kā bezgalīga un tēlaina cīņa sekos ik treniņu.
Jā, airēšana ir māksla, jo ir jāatrod līdzsvars starp smagu darbu un brīvību. Tas ir kā kontrolēts haoss, bet to var izdarīt tikai mākslinieks. Es stundām ilgi lasīšu un pētīšu faktus par airēšanas tehniku, darīšu to, līdz sapratīšu, bet galvenais – ar savu airēšanu “zīmēšu” tādu ceļu kā neviens.
Airēšana ir dzīves veids, un tas nesākas tikai airēšanas bāzes telpās. Es ceļos no rīta, lai laicīgi pabrokastotu, citādi tas sagādās nevajadzīgas problēmas treniņā. Es rīta rosmē gatavojos treniņam, sagatvoju līdzi ņemamās drēbes, ūdeni un pāris savu sportista dzērienu vēlākam laikam. Es visu daru treniņam. Es braucu uz airēšanas bāzi un pārģērbjos. Neņemu līdzi telefonu vai mūziku, bet dvielis sviedriem gan noderēs.
Es iesildos un aktīvi izstaipos. Mentāli nobriestu un pēc tam jau pilnībā ļaujos treniņam, pēc treniņa kārtīgi atsildos. Pēc tam eilingā (laivu novietne) ir jāienes laiva, tā jānoslauka un airi jāsakārto.
Pēc treniņa un iepriekš minētajām ikdienas procedūrām, mani jau gaida sporta dzēriens un auksta duša. Es došos mājās, lai iestiprinātos un palasītu kādu grāmatu, bet nedrīkst aizmirst, ka es pēc dažām stundām došos uz otro treniņu un atkārtošu visu savu rīta cēliena rutīnu: drēbes, ūdens, sporta dzēriens, brauciens uz bāzi, pārģērbšanās, iesildīšanās (gan fiziski, gan garīgi), treniņš, atsildīšanās, eilings, laiva, airi, sporta dzēriens, auksta duša.
Vakarā veltīšu laiku pārdomām, dokumentēšu savus šīs dienas treniņus un to rezultātus, izpildīšu elpošanas vingrinājumus, neaizmirsīšu pirms miega staipīšanās vingrinājumus un pats galvenais – iešu gulēt, lai gulētu, vismaz, astoņas līdz deviņas stundas.
Tagad tas vairs nesagādā problēmas kā agrāk, jo mans režīms ir labi izstrādājies. Līdz brīdim, kamēr iemigšu, es prātošu par to, ka neiešu rīt uz balli, jo man tajā laikā būs svaru zāles treniņš. Vakar es nedevos lēkt ar gumiju, jo mana prioritāte ir saglabāt savu ķermeni bez traumām, visvieglāk to ir izdarīt sevi apzināti nenoliekot ekstrēmās situācijās. Tad es iemigšu, lai būtu labi izgulējies pirms sava nākošā rīta treniņa.
Vai šis dzīves veids skan bēdīgi ? Varbūt tikai lasītājam, bet man ne. Mana laime nenāk no ārišķībām – skaistām drēbēm, dārgas mašīnas, ļoti dārga, vecāku pirkta telefona, man nav nepieciešami stimulatori, kā alkohols vai cigaretes.
Es jūtu laimi no savas dvēseles dziļumiem, katru reizi, kad mēnešiem ilgu, smagu, nogurdinošu, visus spēkus paņemošu treniņu rezultātā, esmu uzlabojis savu rezultātu par pussekundi. Es jūtu patiesu pildījumu pārspējot sevi ik dienu. Airēt, ēst, gulēt (mācīties, bet par to citreiz) un āmen.
Airēšana nav tikai sports, man tas ir dzīves veids, kur dienu dienā savstarpēji mijiedarbojas māksla un sevis pārspēšana.
Tas skan sarežģīti, bet varu droši apgalvot, ka, savā ziņā, izpaudu un arī izbaudu visu, ko šis sporta veids piedāvā man šobrīd. Es labprāt pastāstītu vēl, bet man drīz jāsāk gatavoties uz treniņu…
Patriks Strazds