Uz Traķiem pēc sudraba: kā mēs braucām skatīties “Dzintara airus” 2026.
Uz Traķiem pēc sudraba: kā mēs braucām skatīties “Dzintara airus” 2026.
Ir sacensības, uz kurām brauc sportisti. Un ir sacensības, uz kurām brauc arī tie, kuru sirds nespēj palikt mājās, kamēr savējie startē. Šī ir stāsts par otro.
Vieta, kur airē jau simts gadu
Traķi (Trakai) nav nejauša izvēle airēšanas svētkiem. Šo Lietuvas pilsētiņu ar tās viduslaiku salas pili sauc par Lietuvas airēšanas galvaspilsētu, un tas nav tukšs tituls. Airēšanas sacensības šeit notiek jau kopš 1928. gada, bet pati “Dzintara airu” (Amber Oars) regate pirmoreiz aizsākās 1962. gadā. Kopš tā laika tā ik gadu pulcē airētājus no visas Baltijas un tālāk - un šogad notika jau 64. reizi.
Sacensību trase ir Galves ezerā - dabiskā ūdenskrātuvē, kas aizņem 361 hektāru un vietām sasniedz gandrīz 47 metru dziļumu. Tā ir daļa no UNESCO aizsargājamā vēsturiskā mantojuma teritorijas, un airētāji mēdz teikt, ka šī ir viena no skaistākajām airēšanas trasēm pasaulē - 2000 metru gara ūdens strēle, ko no vienas puses ieskauj zaļa mala, bet fonā slejas Traķu pils, vienīgā salas pils Austrumeiropā.
Patriks pats vēlāk to izteica precīzāk par jebkuru ceļvedi: viņš stāstīja par mīkstā ezera ūdens īpatnībām un par tādu dzidrumu, kādu mūsu Lielupē nemaz neredzēt - pat neiedomāties, ka tā var būt. Sportists, kas pēc starta runā ne par sekundēm, bet par ūdens raksturu - tā ir vislabākā šīs vietas reklāma.
Karstums, kas nevienu nežēloja
Šogad Galves ezers airētājiem sagādāja īpašu pārbaudījumu. Ja pirmajās dienās vēja pūsmiņa vēl mierināja sakarsušos garus, tad noslēguma dienā ezers bija pārvērties par varenu pannu. Termometrs pārsniedza 30 grādu atzīmi, un daļa sportistu ierastās 40 iesildīšanās minūtes samazināja uz pusi - vienkārši tāpēc, ka saulē ilgāk nevarēja izturēt.
Tieši šis karstums arī kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc mūsu pašu ceļojums vēlāk tika koriģēts. Bet par to - citreiz. Šoreiz galvenais notika uz ūdens.
Sudrabs pārairu divniekā
Un tad pienāca tas mirklis. Emīls Niks Donovs un Patriks Strazds pārairu divniekā (M2X) izcīnīja sudraba medaļu.
Sīvā cīņā, kur abi sportisti distanci veica teju plecu pie pleca ar konkurentiem, mūsu puiši cīnījās godam un uzkāpa uz pjedestāla otrajā pakāpiena. Tas ir nopietns sasniegums starptautiskā regatē, kur startē tik daudz komandu.
Nākamajā, karstākajā sacensību dienā bija arī cita sadarbība - Patriks kopā ar Valteru Sējānu M2x klasē izcīnīja 5. vietu A finālā. Medaļa šoreiz nepakļāvās, bet, kā jau airēšanā mēdz teikt, jāuzteic pati sadarbība un tas skaistais sniegums, ko neizdzēsa pat nežēlīgais karstums. Īpaši uzsverot, ka šadā sastāvā, praktiski (ņemot vērā visu airēšanā pavadīto laiku), nebija startējuši.
Savējie krastā
Bet tas, kas mums palika sirdī visspilgtāk, nebija medaļas krāsa. Pēc sacensībām Patriks atnāca pie mums - vēl airētāja formā (tūlīt pēc treniņa ar Valteru) - un pastāstīja par saviem iespaidiem.
Viņš teica, ka Traķos startē ik gadu. Bet šī bija pirmā reize, kad viņš izdzirdēja, ka krastā ir savējie. Ka tribīnēs ir balss, kas sauc tieši viņu vārdā (izņemot, protams, pastāvīgi dzirdamo treneres balsi). Un ka tas esot bijis foršs pārsteigums.
Tieši tāpēc mēs braucām. Ne jau tāpēc, ka bez mums medaļa nebūtu izcīnīta - sportisti cīnās paši. Bet tāpēc, ka reizēm vissvarīgākā ir tā sajūta, ka kāds ir mērojis ceļu, lai būtu tur, tajā konkrētajā krastā, tajā konkrētajā mirklī. Un būt blakus, redzēt sava sportista cīņu distancē, klātienē - tas ir kaut kas, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu un ko atceras vēl gadus vēlāk.
Kvēlākie līdzjutēji
Un vēl viena patiesība par to dienu: karsts nebija tikai airētājiem. Tribīnēs sēdēt 30+ grādu karstumē, saulē, jūtot līdzi savējiem, ir savs izturības sacensību veids. Mūsu kvēlākie līdzjutēji atrada vienīgo pareizo risinājumu, kā atvēsināties no sacensību karstuma. Jo, kā izrādās, tas dzidrais Traķu ūdens der ne tikai airēšanai. Tas der arī līdzjutēju atveldzēšanai pēc labi padarīta līdzi jušanas darba.
Apsveicam Emīlu Niku Donovu un Patriku Strazdu ar sudraba medaļu pārairu divniekā "Dzintara airu" regatē 2026! Un paldies Traķiem - par ūdeni, par pili, par karstumu un neaizmirstamo sajūtu.